Pasaules valstu zinātnieki un vides aizsardzības organizācijas brīdina, ka apkārtējā vidē un līdz ar to arī mūsu organismos nokļūst aizvien vairāk mikroplastmasas – tā sauc niecīgas plastmasas daļiņas, kuras izmēros nepārsniedz 5 milimetrus un ar neapbruņotu aci nav pat saskatāmas. Rīgas sadzīves kanalizācijas tīklā gan nokļūst ne tās vien, un iedzīvotāji tiek aicināti rūpīgi piedomāt pie saviem ikdienas paradumiem.

Kanalizācijā izmet pat dvieļus un aizkarus

Ar pirmo sadzīves kanalizācijā samesto atkritumu vilni nākas saskarties kanalizācijas sūkņu stacijām, kurās nokļūst visneiedomājamākās lietas, kas bieži vien tās aizdambē un rada apkārtējās vides piesārņojumu riskus. “Plastmasas plēves, pamperi, zeķbikses, apģērba gabali, auduma dvieļi un pat aizkari – tas viss dažkārt tiek atrasts sadzīves kanalizācijā,” stāsta SIA “Rīgas ūdens” Kanalizācijas tīkla sūkņu staciju dienesta vadītājs Kaspars Birkhāns. Novērots, ka netikums mest sadzīves kanalizācijā visu, kas pa rokai, īpaši piemīt sociālajās mājās dzīvojošajiem, tāpēc to tuvumā esošās kanalizācijas sūkņu stacijas, piemēram, Ulbrokas ielā 13, bieži vien ir pārslogotas.

Pārvietojamo tualešu saturs rada bīstamību videi

Par iedzīvotājiem nelāgajiem ikdienas paradumiem liecina arī asenizācijas automašīnu cisternu saturs, kas tiek tukšots kanalizācijas savākšanas punktā Mārkalnes ielā – tur lielākoties nonāk arī pārvietojamo tualešu apmeklētāju atstātais. “Aizsērē kanalizācijas uztveršanas restes, bojājas sūkņi, aizdambējas kanalizācijas savākšanas bedre, kas dažkārt sāk arī pārplūst – jābūt ļoti uzmanīgiem, lai tas viss nenonāktu vidē,” stāsta Kaspars Birkhāns, aicinot iedzīvotājus tomēr piedomāt pie tā, ka ne viss, kas ir lieks, iemetams vai nopludināms kanalizācijā. Pat tik niecīgi atkritumi kā, piemēram, virtuves dvieļi un ausu kociņi lielā daudzumā nonākot kanalizācijas tīklā akumulējas un rada bīstamību notekūdeņu savākšanas un attīrīšanas iekārtām. Savukārt plastmasa jau ir atsevišķs stāsts.

Iedzīvotāji varētu pasargāt paši sevi

Bioloģiskās attīrīšanas stacijas “Daugavgrīva” vadītājs Māris Zviedris norāda, ka lielā mērā no mums pašiem atkarīgs, vai arī nākotnē varēsim dzert tīru ūdeni un peldēties tīrā jūrā: “SIA “Rīgas ūdens” attīrīšanas iekārtas ir nodotas ekspluatācijā pirms 30 gadiem un tiek nepārtraukti modernizētas. Galvenais attīrīšanas stacijas uzdevums ir notekūdeņu attīrīšana no slāpekļa un fosfora, lai novērstu Baltijas jūras aizaugšanu, bet, kas attiecas uz mikroplastmasu, tad mūsu iekārtas aiztur notekūdeņos nokļuvušās daļiņas, kas lielākas par 3 milimetriem – plastmasas maisiņus, higiēnas piederumus un citas lietas, kuras iedzīvotāju neapzinīgākā daļa noskalo kanalizācijā. Šādi savāktā plastmasa pēc tam tiek aizvesta uz atkritumu poligonu Getliņos, kur tai arī vajadzētu atrasties. Arī nelielākas plastmasas daļiņas parasti aizķeras mūsu filtros, tomēr pilnīgai notekūdeņu attīrīšanai no mikroplastmasas būtu nepieciešamas pilnīgi jaunas tehnoloģijas, kas prasītu milzīgas investīcijas. Daudz vieglāk iedzīvotāji varētu pasargāt sevi un apkārtējo vidi, samazinot savā ikdienā plastmasas patēriņu, šķirojot atkritumus un nepieļaujot to nokļūšanu sadzīves kanalizācijā.”

Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta viedoklis:

Daudz tiek diskutēts par plastmasas atkritumu problēmu dabā, mazāk runāts par to, cik daudz un kādas bīstamas ķīmiskās vielas ir plastmasā un to kaitējumu organismam. Lai izvairītos no abām problēmām – gan liekas ķīmisko vielu nonākšanas vidē vai cilvēka organismā, gan plastmasas atkritumu nonākšanu vidē, nepieciešama ikdienas paradumu maiņas veicināšana. To var darīt, piedomājot par produktiem, kurus lietojam ikdienā – pārtikas iepakojumu, apģērbu, rotaļlietām un citiem sadzīves piederumiem – vai ir kāda alternatīva? Piemēram, ņemt dzeramo ūdeni līdzi metāla pudelē.

Kad plastmasa nonāk vidē, tā lēni, bet sadalās. Tad rodas mikroplastmasa – plastmasas gabaliņi, kas ir mazāki par pieciem milimetriem jeb griķa grauda lielumam, līdz pat mikroskopiskiem izmēriem. Mikroplastmasa ir sastopama katrā pasaules reģionā, tajā skaitā Daugavā. Plastmasa atrasta niecīgu šķiedru un mazu granulu formā, kas, visticamāk, upē nonākusi ar mājsaimniecības notekūdeņiem. Piemēram, veļas mašīnā mazgājot sintētiskos apģērbus, no tiem atdalās mazas mikrošķiedras, kas ir visbiežāk sastopamā plastmasa apkārtējās vides ūdeņos. Arī kosmētikas produktos – daudzās dušas želejās, skrubjos, sejas mazgāšanas līdzekļos un abrazīvās zobu pastās var būt plastmasas mikrogranulas. Tās ir tik mazas, ka tās nespēj uzņemt attīrīšanu filtri, un tas viss nonāk vidē.

Šķirojot atkritumus, tiek mazināts piesārņojums un iepakojums nodots pārstrādei, līdz ar to taupot dabas resursus. Sašķirotos un otrreizējai pārstrādei nodotos atkritumus var izmantot atkārtoti par izejvielu jaunu produktu izgatavošanai. Lai gan izlietotās plastmasas šķirošana un pārstrāde kā risinājums ir populārs visā pasaulē, tas joprojām neatrisina problēmu cēloni – plastmasas patēriņa pieaugumu. Vienreizlietojamie maisiņi, dzērienu salmiņi un plastmasu saturoši higiēnas produkti ir tikai neliela daļa no plastmasas produktu klāsta, un to aizliegšana pagaidām neatrisina problēmu pilnībā. Ja nemainīsim savus paradumus,  plastmasas daudzums mums apkārt un vidē tuvākajos gados turpinās pieaugt.